divi.1s.lv

Dažādu pēdējo laiku notikumu un apstākļu sakritības pēc man radās vēlme turpināt reiz uzsākto - šo savu mazo pārdomu stūrīti. Nebiju nākusi šeit kopš pārstāju rakstīt, tādēļ liels bija mans pārssteigums, kad ieraudzīju, ka rakstu statsitika svārstās no 50 līdz pat 80 ! To gan es nebiju gaidījusi, bet tas, protams, pārsteidza mani patīkami. Nu man ir vēl lielāks stimuls rakstīt, lai gan dziļākajā būtībā jau es to daru sevis pašas pēc, jo tas ir tāpat kā rakstīt dienasgrāmatu - sava veida psihoterapija, ielūkošanās sevī, sevis iepazīšana. Bet uzreiz jāsaka, ka es neko neapsolu. Nezinu, cik ilgi šo rakstīšu. Tas atkarīgs no sajūtām. Bet ko tur daudz domāt, kā būs tā būs!
...

Manās rokās ir nonākusi Robinas Norvudas grāmata "Sievietes, kas mīl par daudz". Man to ir ieteikuši izlasīt vairākas reizes, taču kaut kā man tas bija paslīdējis gar ausīm, un arī veikalā nebiju šo grāmatu manījusi, tā nu dzīvoju savu mierīgo dzīvi bez tās. Taču pirms pāris nedēļām gāju uz grāmatu veikalu ar mērķi nopirkt kādu konkrētu grāmatu, taču ieraudzīju šo un pilnīgi likās - tagad vai nekad. Nopirku. Tanī pat vakarā ķēros pie lasīšanas un, jāsaka, ir tiešām vērts. Īpaši vērts tām, kuras kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem un kurām neiet ar attiecību veidošanos (gluži kā man). Tiesa gan, manuprāt, grāmatas nosaukums nav izvēlēts diez ko veiksmīgs, jo, ja man nebūtu ieteikuši šo grāmatu izlasīt pastāstot, par ko tā ir, tad man veikalā ieraugot šīs grāmatas nosaukumu nebūt neliktos, ka tas ir kaut kādā mērā par mani. Es taču mīlu par maz. Un vai es vispār māku mīlēt? Vai man vispār ir ko dot?! Man drīzāk liekas, ka grāmata varētu saukties "Sievietes, kuras izvēlas nepareizos vīriešus." Tā ir tieši par to - kā un kāpēc mēs izvēlamies nepareizos vīriešus? Tos, kuri mūs sāpina. Bet vainīgi jau nav viņi. Vainīgas esam mēs pašas, jo pašas viņus izvēlamies. Nu mums taču nevelk pie tiem pareizajiem un labajiem, kam ir ko dot un kas mūs novērtē. Nē, nē, vajag taču tos, kas kaut kādā tiešā vai netiešā veidā dara pāri. Es to par sevi. Bet gan jau, ka neesmu vienīgā. ;)
...

Šī bija pauze. 
Tā nu sanāca, ka līdz ar šīs lapas uzsākšanu, iepazinos ar kādu vīrieti. Un kā jau parasti tādās reizēs, daudz kas kļūst mazsvarīgs, iesāktie darbi paliek "pusratā", sākas tāda kā jauna dzīve. Parasti tas ir uz kādu laiku, vēlāk jau viss ieiet atpakaļ savās ierastajās sliedēs. 
Un šis notikums ar šo vīrieti arī bija diezgan zīmīgs. Lai gan...man šķiet, ka viss, kas ar mums notiek, ir zīmīgs. Gan nozīmīgs, gan zīmīgs. Un par cik šo mājaslapu izveidoju ar domu dalīties savās domās, pieredzē, notikumos par attiecībām, tad arī šīs attiecības šeit pieminēšu. Mēs vairs neesam kopā. Bijām patiesībā uz diezgan īsu brīdi. Varbūt pat nevajadzēja būt vispār, bet es apjuku. Tā ir, kad brīžiem nevar saprast, ko saka sirds un ko prāts. Manā dzīvē visbiežāk notiek tā - vai nu es ieķeros vīrietī nu tā UZ VISIEM 100, bet viņam tas nav svarīgi, vai arī otrādi - ieķeras manī, bet tas nav svarīgi man. Pareizāk sakot, es nevaru atbildēt ar to pašu. Bet gribas, lai ir vienādi abiem. Bet nesanāk. Tā nu šoreiz bija otrais variants. Sākumā man vēl likās - iepazīšu vairāk, viņš ir labs cilvēks, man viņā patīk tas, šitas un vēl tas, kaut sirds saka, ka kaut kas īsti nav. Tā nu manī notika tāda kā cīņa. Varbūt pat ne cīņa, bet vienkārši nevarēju saprast, ko saka prāts un ko sirds. Un viņš bija visnotaļ uzstājīgs, likās, ka viņš kā tāds milzu zirneklis vij savus pinumus man apkārt un lēnām mēģina mani ievilināt savā tīklā. Tas tā tēlaini izsakoties, patiesībā jau viņš nebija slikts cilvēks, nāca pie manis ar visu sirdi un dvēseli. Bet es....bet man..... Nezinu, kas ir tas, kas tik ļoti dažkārt pie kāda velk, un kas ir tas, kas tik ļoti dažkārt no kāda atgrūž.. Tas ir kas neredzams, ar prātu bez īpašām zināšanām laikam neizprotams. Pie viena velk, no otra atgrūž. Tā nu šoreiz mani atgrūda. Sākumā nesapratu, gandrīz jau apsvēru domu par kopdzīvi, kuru viņš tik ļoti vēlējās, taču labi, ka dzīve piespēlēja situāciju, ka viņam bija jāaizbrauc uz pāris nedēļām. Un pa šīm pāris nedēļām es beidzot pabiju pati ar sevi, ieklausījos sevī. Un sapratu, sajutu, ka es nespēju būt kopā ar cilvēku, kuru nepieņemu ar visu sirdi un dvēseli. Tad jau labāk vienai. Un turpināt sapņot un cerēt un dzīvot savu dzīvi, kura man patiesībā ļoti patīk. Labāk tā, nevis būt kopā ar kādu, kura izdarības sāk kaitināt.
...

Šī mājas lapa top pavisam spontāni. Šodien man ienāca prātā doma par šāda tipa mājas lapu un, par cik esmu nolēmusi idejas, kuras ienāk prātā, pēc iespējas censties realizēt, tad nolēmu, ka "dzelzs jākaļ, kamēr karsta". 

Tātad. Esmu 33 gadus jauna sieviete un esmu savas otrās pusīte meklējumos. Neesmu bijusi precējusies, man nav bērnu, man ir bijušas daudzas attiecības, pārsvarā īslaicīgas (jāpiebilst, ka pretēji manai gribai) un ļoti ilgojos satikt SAVU MĪLESTĪBU. Un es zinu, ka es tāda neesmu viena, tādēļ iespējams, ka šī mājas lapa noderēs vēl kādam. Es rakstīšu par savu pieredzi, par saviem atklājumiem, jautājumiem, par visu, kas man svarīgs un aktuāls ceļā uz savu mīlestību. Es nezinu, cik garš ir šis ceļš, taču es to eju, eju censdamās saprast. Un atrast.
...