divi.1s.lv

Šī bija pauze. 
Tā nu sanāca, ka līdz ar šīs lapas uzsākšanu, iepazinos ar kādu vīrieti. Un kā jau parasti tādās reizēs, daudz kas kļūst mazsvarīgs, iesāktie darbi paliek "pusratā", sākas tāda kā jauna dzīve. Parasti tas ir uz kādu laiku, vēlāk jau viss ieiet atpakaļ savās ierastajās sliedēs. 
Un šis notikums ar šo vīrieti arī bija diezgan zīmīgs. Lai gan...man šķiet, ka viss, kas ar mums notiek, ir zīmīgs. Gan nozīmīgs, gan zīmīgs. Un par cik šo mājaslapu izveidoju ar domu dalīties savās domās, pieredzē, notikumos par attiecībām, tad arī šīs attiecības šeit pieminēšu. Mēs vairs neesam kopā. Bijām patiesībā uz diezgan īsu brīdi. Varbūt pat nevajadzēja būt vispār, bet es apjuku. Tā ir, kad brīžiem nevar saprast, ko saka sirds un ko prāts. Manā dzīvē visbiežāk notiek tā - vai nu es ieķeros vīrietī nu tā UZ VISIEM 100, bet viņam tas nav svarīgi, vai arī otrādi - ieķeras manī, bet tas nav svarīgi man. Pareizāk sakot, es nevaru atbildēt ar to pašu. Bet gribas, lai ir vienādi abiem. Bet nesanāk. Tā nu šoreiz bija otrais variants. Sākumā man vēl likās - iepazīšu vairāk, viņš ir labs cilvēks, man viņā patīk tas, šitas un vēl tas, kaut sirds saka, ka kaut kas īsti nav. Tā nu manī notika tāda kā cīņa. Varbūt pat ne cīņa, bet vienkārši nevarēju saprast, ko saka prāts un ko sirds. Un viņš bija visnotaļ uzstājīgs, likās, ka viņš kā tāds milzu zirneklis vij savus pinumus man apkārt un lēnām mēģina mani ievilināt savā tīklā. Tas tā tēlaini izsakoties, patiesībā jau viņš nebija slikts cilvēks, nāca pie manis ar visu sirdi un dvēseli. Bet es....bet man..... Nezinu, kas ir tas, kas tik ļoti dažkārt pie kāda velk, un kas ir tas, kas tik ļoti dažkārt no kāda atgrūž.. Tas ir kas neredzams, ar prātu bez īpašām zināšanām laikam neizprotams. Pie viena velk, no otra atgrūž. Tā nu šoreiz mani atgrūda. Sākumā nesapratu, gandrīz jau apsvēru domu par kopdzīvi, kuru viņš tik ļoti vēlējās, taču labi, ka dzīve piespēlēja situāciju, ka viņam bija jāaizbrauc uz pāris nedēļām. Un pa šīm pāris nedēļām es beidzot pabiju pati ar sevi, ieklausījos sevī. Un sapratu, sajutu, ka es nespēju būt kopā ar cilvēku, kuru nepieņemu ar visu sirdi un dvēseli. Tad jau labāk vienai. Un turpināt sapņot un cerēt un dzīvot savu dzīvi, kura man patiesībā ļoti patīk. Labāk tā, nevis būt kopā ar kādu, kura izdarības sāk kaitināt.
Un kas mani velk pie tiem citiem? Man šķiet, es sāku saprast. Tas, ko esmu saņēmusi no sava tēva. Tiekšanos pēc mūžam neaizsniedzamā. Tiekšanos pēc tēva klātbūtnes, tēva mīlestības, tēva uzmanības. Viņa praktiski man nekad nav bijis. Meloju. Ir bijis. Bet kaut kur tālu, tālu prom. Un tagad tāpat. Es tiecos pēc tiem, kurus nevaru aizsniegt. Pēc tiem, kas iet un nāk, kad paši grib. Mani nesaista tie, kam ir ko dot, tie, kas vēlas man dāvāt savu uzmanību un mīlestību. Nē, man kā tādai mazohistei vajag, lai sāp. Vajag, lai kaut kas visu laiku pietrūkst. Vajag, lai nevar aizsniegt. Lai var aizsniegt tikai uz neilgu brīdi. Toties ŠIS BRĪDIS! Tajā ir ielikta visa esence. Es nemaz vairs nebrīnos, ka esmu viena. Bet es turpināšu meklēt, cīnīties un, ja vajadzēs, arī mainīties. Gribas jau to vīrieti blakus. Gribas dalīties mīlestībā un maigumā. Man tūlīt būs 34. Un es domāju, ka ne jau vīrietī tā laime slēpjas. Tā slēpjas pašā dzīvē, pašos meklējumos, mēģinājumos atrast. Man patīk. Dzīve brīžiem liekas skaista tieši caur sāpēm.
Ai, vispār par tik daudz ko gribas vēl jums pastāstīt, bet par to citreiz. Par maniem izdomātajiem paņēmieniem, par iemācītajām metodēm, par to, kā strādāju ar sevi utt. Bet par to citreiz.