4.raksts. Sievietes, kuras izvēlas nepareizos vīriešus.
Manās rokās ir nonākusi Robinas Norvudas grāmata "Sievietes, kas mīl par daudz". Man to ir ieteikuši izlasīt vairākas reizes, taču kaut kā man tas bija paslīdējis gar ausīm, un arī veikalā nebiju šo grāmatu manījusi, tā nu dzīvoju savu mierīgo dzīvi bez tās. Taču pirms pāris nedēļām gāju uz grāmatu veikalu ar mērķi nopirkt kādu konkrētu grāmatu, taču ieraudzīju šo un pilnīgi likās - tagad vai nekad. Nopirku. Tanī pat vakarā ķēros pie lasīšanas un, jāsaka, ir tiešām vērts. Īpaši vērts tām, kuras kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem un kurām neiet ar attiecību veidošanos (gluži kā man). Tiesa gan, manuprāt, grāmatas nosaukums nav izvēlēts diez ko veiksmīgs, jo, ja man nebūtu ieteikuši šo grāmatu izlasīt pastāstot, par ko tā ir, tad man veikalā ieraugot šīs grāmatas nosaukumu nebūt neliktos, ka tas ir kaut kādā mērā par mani. Es taču mīlu par maz. Un vai es vispār māku mīlēt? Vai man vispār ir ko dot?! Man drīzāk liekas, ka grāmata varētu saukties "Sievietes, kuras izvēlas nepareizos vīriešus." Tā ir tieši par to - kā un kāpēc mēs izvēlamies nepareizos vīriešus? Tos, kuri mūs sāpina. Bet vainīgi jau nav viņi. Vainīgas esam mēs pašas, jo pašas viņus izvēlamies. Nu mums taču nevelk pie tiem pareizajiem un labajiem, kam ir ko dot un kas mūs novērtē. Nē, nē, vajag taču tos, kas kaut kādā tiešā vai netiešā veidā dara pāri. Es to par sevi. Bet gan jau, ka neesmu vienīgā. ;)
Neesmu vēl tikusi pusē, taču jau jūtās, uz ko tas viss velk - viss nāk no mūsu ģimenēm, kurās esam auguši. Māte, tēvs, brāļi, māsas, savstarpējās attiecības, mūsu pielāgošanās, lomu iemācīšanās utt.utjp.
Taču vecākiem nevajag pārmest. Es ticu, ka mēs paši izvēlamies savus vecākus, lai iemācītos savas mācībstundas. Vienam tādas, otram šādas, katram savas. Un patiesībā vecākiem jāsaka lielais paldies, ka viņi tik veiksmīgi pilda savas lomas. Kaut arī brīžam liekas, ka jācieš tik ļoti un, ja man ģimenē būtu bijis savādāk, tad arī es tagad būtu laimīgāka. Bet savādāk nevarēja būt, bija tā, kā bija jābūt. Un paldies par to. Bez sliktā nav iespējams labais un caur slikto mēs augam un attīstamies. Es par sevi varu pateikt, ka vienmēr ar apbrīnu un prieku esmu skatījusies uz ģimenēm, kurās ir abi vecāki, kurās vecāki rūpējas par saviem bērniem un ir gatavi tos aizstāvēt jebkurā situācijā un jebkādā veidā. Man tā nekad nav bijis un vienmēr ir gribējies, lai būtu. Taču man ir mans ceļš un varbūt kādā no nākamajām dzīvēm, kad būšu sasniegusi tādu līmeni, kad varēšu augt harmoniskā ģimenē pie abiem vecākiem, es to piedzīvošu. Bet līdz tam ir jāizaug. Un tāpat tur būs savas mācībstundas, savādākas.
Un vecāki jau arī ir tikai cilvēki ar savu pagātnes nastu, ar savu piedzīvoto savās ģimenēs. Tā tikai liekas, ka visiem viss ir ideāli, izņemot mani. Ikvienam ir savas problēmas un ikvienā ģimenē ir "savas lietas", par kurām iespējams citi pat nenojauš.
Cienīsim savus vecākus. |
