5.raksts. Pazīstamās bērnības sajūtas
Es pat nezinu, ar ko lai sāk jeb par ko lai raksta, jo man šobrīd ir divas "lietas", kas jaucās pa galvu. Viena no tām ir par iepriekšējā rakstā pieminēto grāmatu, pareizāk sakot, par tur izlasīto - gribas piefiksēt, lai labāk paliek atmiņā, citādi kā jau parasti mēdz būt - izlasi, nodomā - aha, šitas jāatcerās, dikti labs - bet jau pēc pāris dienām visas izlasītās atziņas kaut kur pagaist. Savukārt otra "lieta" būtu par vīrieti, kas jaucās man pa galvu. Gribētos uzrakstīt ar domu, ka varbūt uzrakstot un ietērpjot savas sajūtas vārdos, tās kaut kur pagaistu. Bet vai tā būtu, tas vēl jautājums!?
Labi, ķeršos pie grāmatā izlasītā un tad redzēs. Patiesībā nav jau nekas daudz, tikai dažas atziņas, taču ļoti būtiskas atziņas. Varētu pat teikt - viena liela atziņa. Kuru mēģināšu ietvert dažos teikumos. Tas attiecas uz tām, kuras izaugušas kaut kādā ziņā neveselīgās attiecībās. Tās, kuru ģimenē valdījušas veselīgas, uz cieņu un mīlestību balstītas attiecības, var atviegloti nopūties, jo jādomā, ka viņu dzīvē arī viņu ģimenē būs tādas pašas veselīgas attiecības.
Tātad, kas notiek. Visu bērnību, pusaudža gadus mēs pavadam augot savā ģimenē, kas ir tāda, kāda nu tā katram ir. Mums nākas ciest. Varbūt tēvs ir agresīvs, varbūt māte vēsa, varbūt viens vai abi vecāki lieto alkoholu, varbūt kāds no vecākiem ir pārāk valdonīgs, varbūt....patiesībā variācijas var būt simtiem un tūkstošiem, katram savas. Bet doma ir tāda - ja mēs uzaugam ciešot (mēs jau pat vairs neapzinamies, ka ciešam, jo esam tik ļoti ar to saaugušas), nepiepildot savu vajadzību būt mīlētām, cienītām, aprūpētām vai kādu citu svarīgu vajadzību, mēs esam tik ļoti saaugušas ar šīm sāpēm, mēs tik ļoti esam pie tām pieradušas, tas ir tik ļoti mūsu, ka mēs izvēlamies tieši tos vīriešus, kuri mums sniedz šīs jau ierastās sajūtas. Mūs vienkārši nesaista nekas savādāks. Tie, kas ir labi pret mums (un arī potenciāli būtu labi vīri, ģimenes cilvēki), tie mūs nesaista, jo nesniedz to satraucošo sajūtu, kuru sniedz vīrietis, kurš mums savā veidā dara pāri. Tas labais un pareizais šķiet garlaicīgs un mēs neuztveram viņu pārāk nopietni.
Un tad es domāju par savu dzīvi un man pilnībā jāpiekrīt grāmatas autorei. Mazliet pastāstīšu. Mani vecāki šķīrās, kad man bija kādi aptuveni 3 gadiņi. Atceros to mirkli, kad tētis pārnāk mājās (iespējams bija dzēris, iespējams bija bijis "meitās" - tas viss viņam bija raksturīgi) un mamma dusmīga paziņo, ka - viss, viņai pietiek, viņa šķirsies. Tētis lūdzas, mamma ir nepiekāpīga. Man ir skumji, es lūdzos, lai mamma tā nedara, bet viņa manī neklausās ne mirkli. Tā nu drīz vien viņi izšķīrās. Tētis mēdza braukt ciemos. Reti. Tie bija mani svētki. KĀ es viņu gaidīju! Priecīgs satraukums visu dienu, kad zinu, kad viņš būs. Skrienu pie vārtiņiem ik pa laiciņam skatīties, vai viņš jau nenāk. Dažkārt gan neatnāca arī tad, kad bija solījis. Bret dažkārt atnāca. Tā nu es augu ar mūžīgajām ilgām pēc tēva, pēc viņa klātbūtnes un mīlestības. Un it kā ar to vēl nebūtu gana, diemžēl mīlestību nesaņēmu arī no mātes. Droši vien jau, ka viņa mani mīlēja, mīlēja tā, kā mācēja, bet es jau kā bērns to nezināju. Viņa nekad man neizrādīja ne savu mīlestību, ne kādas emocionālas pieķeršanās pazīmes, ne mīļumu vai maigumu. Neatceros nevienu pašu apskāvienu vai "samīļojienu", neatceros, kad mēs būtu runājušas par kaut ko, kas mani satrauc vai vienkārši tāpat mīļi parunājušās. Bet es to nepārmetu, es pati esmu viņu izvēlējusies kā savu māti, lai iemācītos to, kas man šajā dzīvē jāiemācās. Lūk, un tā es uzaugu - ar ilgām pēc tēva un pēc mātes mīlestības. Es domāju, ka viņi mani noteikti mīlēja, tikai mīlēja tā, kā mācēja, tā, kā bija mīlēti viņi.
Un tad, kad to visu tā smuki saraksta, tad arī galvā viss saliekas pa plauktiņiem, saslēdzas vadiņi un es saprotu, kāpēc esmu viena. Jo es izvēlos tos vīriešus, kuri man sniedz to, ko esmu pieradusi saņemt jau no mazotnes. Es izvēlos vīriešus, kas nevar būt ar mani kopā. Tos, pēc kuriem man jāilgojas. Un kad mēs satiekamies, tad ir svētki. Lieli svētki. Un tad svētki beidzas, un es atkal esmu viena un gaidu mūsu nākamo tikšanās reizi. Un tā visu laiku. Nomainās tikai vīrieši, sajūtas visu laiku ir vienas un tās pašas. Un ja vēl vīrietis man nespēj sniegt emocionālo siltumu, tad ir pavisam pilns komplekts! Tik pazīstami, tik ļoti mans! Jā, un aizmirsu pieminēt, ko autore vēl raksta. Ka mēs izvēlamies šos "nepareizos" vīriešus, kuri mums sniedz mūsu jau ierastās sāpīgās sajūtas ar iekšēju sajūtu, domu, ka mums šī situācija ir jāizlabo, ka mēs to noteikti izdarīsim, lai beidzot sadziedētu bērnības brūces. Bet diemžēl izlabot to neizdodas.
Vai pazīstami? Man noteikti.
Un tagad it kā plūstoši varētu pāriet pie otras tēmas, par ko gribēju rakstīt. Bet man ir sajūta, ka pietiks šoreiz. Gan jau kādreiz citreiz. |
