6.raksts. Atgriešanās
Dažādu pēdējo laiku notikumu un apstākļu sakritības pēc man radās vēlme turpināt reiz uzsākto - šo savu mazo pārdomu stūrīti. Nebiju nākusi šeit kopš pārstāju rakstīt, tādēļ liels bija mans pārssteigums, kad ieraudzīju, ka rakstu statsitika svārstās no 50 līdz pat 80 ! To gan es nebiju gaidījusi, bet tas, protams, pārsteidza mani patīkami. Nu man ir vēl lielāks stimuls rakstīt, lai gan dziļākajā būtībā jau es to daru sevis pašas pēc, jo tas ir tāpat kā rakstīt dienasgrāmatu - sava veida psihoterapija, ielūkošanās sevī, sevis iepazīšana. Bet uzreiz jāsaka, ka es neko neapsolu. Nezinu, cik ilgi šo rakstīšu. Tas atkarīgs no sajūtām. Bet ko tur daudz domāt, kā būs tā būs!
Ir pagājis vairāk kā gads kopš pēdējā raksta. Protams, šis tas ir noticis manā dzīvē, visu uzskaitīt nav iespējams, taču joprojām esmu turpat, kur biju - viena. Šajā periodā ir bijuši vairāki randiņi, vienas gandrīz izdevušās attiecības, kurām vai nu es nebiju gatava, vai arī cilvēks nebija īstais, un vislabākās attiecības izveidojušās ar tiem cilvēkiem, ar kuriem nekas nevar būt (aizņemtie). Man negribētos cilāt visus šos gadījumus, jo patiesībā jau tam arī vairs nav lielas nozīmes. Būtiskais ir tas, ka joprojām esmu viena, joprojām mēģinu saprast, kas ir tie šķēršļi ceļā uz normālām attiecībām ar pretējo dzimumu. Esmu sākusi apmeklēt psihoterapiju. Tas man ļoti palīdz satikties pašai ar sevi, ar savām sajūtām, domām, vēlmēm.
Kas ir ļoti būtiski personīgi man - esmu atradusi savu garīgo ceļu. Šis meklējums ilga visu manu apzināto mūžu, jo vienmēr esmu jutusi tieksmi uz garīgumu. Esmu gājusi uz baznīcu, uz dažādām garīgām organizācijām, iepazinusi dažādas reliģijas, taču vienmēr ir bijuši neatbildēti jautājumi un kādas nepieņemamas "dogmas", bet kā zināms ar reliģijām ir tā - ja tas ir kaut kur ierakstīts, tātad kā akmenī iekalts. Un tad šajā pavasarī piedzīvoju īstu Pavasari! Es atradu Savu garīgo ceļu - savu Skolotāju! To nevar vārdos aprakstīt, jo tas ir dziļi sajūtās, ka tas ir Mans. Un ir tāds atvieglojums, ka neesmu aizgājusi pa citiem ceļiem un sagaidījusi to savējo. Un tad es vilku paralēles ar vīriešiem. Droši vien tad, kad satiec to savējo, tad ir tieši tādas pašas sajūtas - Tev nav šaubu, nav jautājumu, jo Tu ar Sirdi sajūti, ka tas ir Tavs. Nu jā, man gan dzīvē ir bijis kāds cilvēks, kuru es tiešām sajutu kā savu, tik ļoti savu, ka atliek vien pabrīnīties, kādēļ liktenim labpatikās mūs izšķirt. Izšķirt ne tādā ziņā, ka mēs būtu bijuši kopā kā pāris un izšķīrušies, bet izšķirt tā, ka mūsu dzīves ceļi vairs nekrustojās. Es šad un tad par to domāju. Sirdī tāds siltums pret šo cilvēku saglabājies, taču laikam jau vismaz attiecībā uz šīm attiecībām jāpaļaujas uz Dieva gribu, jo mākslīgi radīt kaut ko, lai būtu iespēja būt kopā, tas man šķiet var visu sabojāt. Sabojāt ko? To, kas ir, kaut arī reāli taustāma jau nekā nav. Ja tā padomā, attiecības taču dzīvo dvēselē. Ja arī cilvēki ir izšķīrušies, pašķīrušies vai kā citādi nav kopā, vienalga taču viss, kas piedzīvots, tas taču nekur nepazūd.Un ja ir bijusi dvēseliskā saikne, arī tā nekur nepazūd. Viņa ir, viss piedzīvotais ir. Un tas nekas, ka katrs turpina dzīvot savu dzīvi un par otru cilvēku neko vairs nezin. Var taču dzīvot katrs savu dzīvi un joprojām JUST.
:) |
