7. Parasta svētdiena
Ir pavisam parasta svētdiena un visu dienu mani urda vēlme uzrakstīt kaut ko. Vēl nezinu ko, bet gan jau rakstot tas, kam jāuzrakstās, uzrakstīsies pats. Kalamburs. :)
Šodien pamodos ar galvassāpēm. Un tā nu visa diena pagāja cīnoties ar divām lietām - galvassāpēm un vientulības sajūtu. Vientulības sajūta parasti uzbrūk tieši brīvdienās. Kā tāds neredzams bubulis tā ir ieritinājusies kādā mana dzīvokļa kaktā un gaida izdevīgu brīdi, kad nemanāmi ievilkt mani savās milzīgajās ķetnās. Parasti viņam tas vislabāk izdodas brīvdienās, jo tad ir labāk redzamas manas vājās vietas un viņam ir vairāk laika, lai pastrādātu savu darbiņu.
Šodien tas viņam izdevās godam. Nevarēju izturēt un muku no mājām ar visu sāpošo galvu. Uzkāpu uz divriteņa, paņēmu līdzi grāmatu un devos uz tuvējo parciņu. Dīķītī plunčājās pīles, pastaigājās pārīši, grūtnieces, māmiņas ar ratiņiem, skraidelē čaklākie skrējēji, kāds pabraukājas ar velosipēdu, es teiktu īsta idille. Apsēdos ēnā un sāku lasīt. Ik pa laikam manu uzmanību novērsa kāds garām skrienošs un klaigājošs bērnelis un pīles dīķītī, kas vienā mirklī spēj sacelt lielu troksni. Bet man patīk, tas viss iederās svētdienas idillē, kurā bēgu no vientulības sajūtas. Un kā Dieva dāvana man, lai es par savu vientulību aizmirstu pavisam, man blakus apsēžas runātīga tantiņa. Jauka, patīkama, samērā gaiša. Uzsākas mūsu saruna par laiku, par vasaru, rudeni, pīlādžu ievārījumu, sēnēm, suņiem, skrējējiem, grūtniecēm un beigu beigās arī par pašu dzīvi. Man vienmēr ir gribējies komunicēt ar vecāka gadagājuma kundzītēm. Man vienmēr liekas ļoti interesanta viņu dzīves pieredze, tas, kā viņām ir gājis, kā veidojušās attiecības, ģimene, vīri, bērni utt. Nekad jau tās dzīves nav tādas, kādas cilvēki bērnībā / jaunībā iztēlojušies, par kādām sapņojuši. Mani brīžam pārņem sajūta, ka mēs tiekam iesviesti dzīvē vēl nesagatavoti tai. Nu, līdzīgi kā peldēt nepratēju iesviež upes vidū un viņam jāizķeputojas līdz krastam kā nu māk. Vai nemāk. Ķepurojies, kādā brīdī varbūt izdodas noķert to sajūtu, KĀ ir jāpeld un tad jau ir lielāka cerība tikt līdz krastam. Bet var arī neizdoties. Upe uzvar.
Nu labi, laikam izklausās pārāk pesimistiski. Nebiju tā domājusi, bet tā kaut kā sanāca. Patiesībā jau dzīve ir skaista tieši ar to, ka mēs ķepurojamies un mēģinam uzķert to sajūtu, KĀ ir jādzīvo.
Un tā nu runājāmies ar tantiņu par šo un to, par to, kā viņai aizgājis bojā kavalieris, par to, kā viņa tikusi pie dzīvokļa un par to, kā viņas kastrētais runcis uzbrūk viņas divām kaķenēm. Man brīžiem liekas, ka īstais dzīves skaistums slēpjas pavisam mazās lietiņās. Šādās it kā nenozīmīgās sarunās, mazos labos darbiņos, ko izdari kādam vai kāds izdara Tev, pīļu pēkšķināšanā un suņu riešanā, nejaušu cilvēku satikšanā un tamlīdzīgi. Varbūt, ka nemaz nevajag neko lielu?! Varbūt, ka nav nekas jāgaida?!
Mūsu saruna beidzās, kad mums piebiedrojās divas viņas kaimiņienes. Es parasti mūku, kad parādās trešais un vēl vairāk. Iespējams, nav laba taktika, bet tā esmu pieradusi. Ja attiecībās iezogas trešais, arī tad es mūku. Vislabāk man patīk divvientulība, jo tikai tā var izveidoties dziļums attiecībās. Ja rok, tad jārok pa dziļo.
Tā nu pagāja mana svētdiena. No vientulības izdevās aizmukt, no galvassāpēm īsti ne, bet tas nekas, pašas pāries. |
